Vienmēr kad tu ej projām,
Tu kā kuģis kas iet bojā.
Mani rauj vēl dziļāk.
Kur neviens vairs nav nevainīgs,
Un no sāpēm atkarīgs.
Kur dziļi, dziļi dzelmē,
Tavas sirds dārgumi guļ.
-Man ir bail!
-Nebaidies, tu būsi tur dzīvs!
Vientuļš bet brīvs!
Tavs mierinājums ir tik liktenīgs.
Kur lai iet?
To nerāda zīmes.
Bet straume nes, tavā virzienā
Kam lai tic?
Vai kāds man atbildēs?
Ko nozīmē šo tumšo dzelmi mīlēt.
-Man ir bail!
-Nebaidies, tu būsi tur dzīvs!
Vientuļš bet brīvs!
Tavs mierinājums ir tik bīstams.
Tā paiet trīs dienas,
Ja nu vairāk nav nevienas?
Un es grimstu vēl, vēl dziļāk.
Kur neviens vairs nav nevainīgs,
Un no sāpēm atkarīgs.
Tik dziļi, dziļi dzelmē,
Kuģis mans guļ nogremdēts.
Dziļi, dziļi dzelmē sēts,
Guļ mans kuģis nogremdēts.
Bet es pats vēl esmu dzīvs,
Bet es pats vēl esmu brīvs
