Smarža

Es redzu visu, bet neko,

Lai apzināti apstātos

Uz brīdi pirmo, pēdējo,

No īstenības sargāto.

Es ņemu visu, bet par maz,

Lai emociju kabatās

Vairs rokas nevar iedabūt,

Kad gadskaitļiem ir jāpazūd.

Uz smaržu var paļauties

Un neaizelsties,

Un uzvarot atļauties

Padoties.

Es stāvu mirkli, bet par daudz,

Lai simbolus nav jāsajauc

Ar virtuālām vērtībām

Un netaisnīgām atvadām.

Es turu sevi, bet nekā

Kam paredzēts, tam jālēkā.

Un ir vienalga, kā to sauc,

Pat tad, ja tās nemaz vairs nav.