Krāsotāja

Stāv meitene, otu rokā un krāso Rītu tik neizteiksmīgu un zāli kaltušo Stāv meitene, otu rokā un prāto Cik pelēkas dienas var būt, vai maz citi to ikdienā jūt Bez meliem, to jūtu, ja es tur būtu Tev neliktos dienas par smagu vai grūtu Es tev krāsas lietu tik daudz Ka tās tavā mūžā nenožūtu Domā meitene, vai es nemeloju daudz Es atbildu, vai ir kāds jautājums, ko tu tā pieri rauc Bet paga! Vai tev nav krāsu žēl? Un vai tu tagad neapšmauc Es saku, otai jau nepavēl, kamēr ir krāsas, ko jaukt Vienu spaini debesis pašas zilākās Un zaļu toņu izvēli no egles garākās Katru dienu un nakti rozes sārtākās Un visas krāsas tikai košākās Zeltīti rieti un lēkti Arī aukstie toņi nav izslēgti Bet man labāk patīk tie siltākie Un es ceru tev arī patīk tie Bet meitene saka, kam man to Dziļāko upi un kalnu augstāko Es prasu, vai neesi romantiķe Nē, piedod, es daltoniķe