februāris

acu plaksti kā ķieģeļi smagi

es jūtu kaut kas nav tā

gar acīm pusatvērtām

kā filmas aizskrien gadi

melni mākoņi apēda sauli

no ziemas nogura tauta

kosmosā lidoja kosmonauti

lejā cilvēki kļuva ļauni

trauks ar āboliem uz galda

galdauts balts kā mātes piens

dārgāks kā visa mana nauda

ir nenoticis pieskāriens

kad dienas līdz pavasarim skaiti

tu saki neticami ir pienākuši

vēl trakāki laiki

vientuļš ar ekrāniem sarunājos

zini man šķiet viņi mīlēt prot

un varbūt kādreiz to

iemācīs arī mums

mierina doma

arī šis pāries