Smaržo pasaule kā nepasacīts vārds,
Cauri dzīslām izlīst neciešamas gaidas,
Liepu gatves galā vēsta uzraksts kāds -
Vienkārši un nesatricināmi - "Smaidas".
Jā, patiesi, tā šīs mājas tiešām sauc,
Kur jau tik daudz gadu nepaguris eju,
Kur, pār slieksni kāpjot, izraudāties ļauts,
Kaut sirds dziļumos es kā bez prāta smeju.
"Smaidas", "Smaidas", mana tēva "Smaidas",
Manas mātes "Smaidas", piedodiet!
Ja vēl manos spēkos noplūkt nātres,
Noplūkt nātres, kas uz sliekšņa zied.
Bet uz sliekšņa jau vairs tiešām nātres zied,
Un par vēja vijoli raud loga rāmis.
Drīz i jūs no ārdiem, "Smaidas", nokāpsiet,
Lai pa lielo ceļu projām dotos rāmi.
I tur smaržos viss kā nepasacīts vārds,
I tur dzīslām caurlīs neciešamas gaidas,
I tur gatves galā vēstīs uzraksts kāds -
Vienkārši un nesatricināmi - "Smaidas".
