celtnieks

apvijas kā vadi ap mani laiks loku lokiem

jo ceļos kur dodies es tevi neredzēju šodien

nav svara ne tam kur kanalizācijas akas roku šoziem

ne tam ka nav naudas man skūpstīt savu roku dodiet

es esmu tā

lai tu pamani kad iesi garām

lai tavas acis kādreiz raugās manās

lai celtnieks uzceļ mūsu mājas blakām

lai tu par mani iedomājies labprāt

kā dzērājs pie letes lūdzot vēl pēdējo glāzi

kā pieslietas trepes kā ziedi izkaltuši vāzē

kā lietus kas tiecas izšķīst pret asfaltu siltu

kā uguns kas maizē var pārvērst sniegbaltus miltus