Viņš mēli norijis stāv piesmēķētas telpas vidū

Un šķiet, ka elpa trūkst nu jau pāris minūtes

Neviena sajūta tā nav skārusi

Viņš vienmēr bijis imūns

Jo neticēja to, ka kaut kas pārtrūks

Pāris gadi velti izgrūsti

Tā patiesība domā viņš tikai šobrīd

Pāris stundas attiecīgā lomā nonācis šorīt

Tik jāsastumj viss somā vajag pacietīgi šo norīt

Un nevajadzīgo izgāzt podā nezaudējot savu modrību

Bet bez elpas un savas nolādētās telpas

Kura nu jau padirsta

Pārlaidis skatienu pāri ziediem, kuri drīz pamirs

Ar kilogramu nopūtas pie sevis atskārta

Bet mana greizsirdība mani plēš pušu

Dzeru tik daudz, ka drīz izsūkšu savu dvēseli tukšu

Un šie sevī dzīvojošie vārdi viņu nebaida it nemaz

Re, debesuvārti durvis vaļā lido ārā vecā draza

Jūtas kā pārbraucis pāri sev ar tanku uzsāk karu sevī

Labos sliktos zaldātus metot antidepresantu karuselī

Bet pirms nodarīt sev pāri

Viņš vēlreiz vēlas uzkavēties tajā pašā ūdenī

Tajā pašā upē

Paspējis beidzot iegūt mieru

Tavās straumēs, kuras mani viegli silda

Un, lai kāds zinātnieks izskaidro kā šī funkcija sevi pilda

Un, ja pār mūsu upēm slejas nesatricināmi tilti

Nekas mani vairs neuztrauc

Nekas mani vairs nenomāc

Tagad varam nedomāt

Viegli ievainoti, bet tik smagas bruņas nesam līdzi

Spiež pie zemes it kā ārā būtu sutīgs

Izklaide ir kāra sūda rutīna