Ludzu Vel Neaizej

Ceļš, kas vedīs cauri tam Tukšam laukam, pamestam Uz brīdi liks man apstāties Un padomāt par atziņām Tām, kuras liek man pamosties No ierastajām ikdienām Un pavērties pret zeltītām Mistiskajām alejām Vēl brīdi tad es stāvētu Kā apstulbis un iesmietos Kas zina to, kas nezināms Līdz viņa teiktu - Lūdzu, vēl neaizej Remdējoties atmiņās Mēs lidojām kā deltaplāns Virs lavandām un piekrastēm Ar vēja skaņu paspārnē Līdz nonācām tai pilsētā Kur vieni otrus komandē Bez uzrunām un iemaņām Kur mīļums jau ir pagātne Vēl brīdi tad es stāvētu Kā apstulbis un iesmietos Kas zina to, kas nezināms Līdz viņa teiktu - Lūdzu, vēl neaizej Kad tilti brūk tavā priekšā Un putni klusītēm snauž Laid mani pie sevis iekšā Vēlreiz, vēlreiz Lūdzu, vēl neaizej