Nature and the Soul

Daba nezin, cik tā liela,

saule nezin, cik tā karsta,

debess nezin, cik tā dziļa.

Debess plēš sev melno krūti,

miljoniem līst sauļu lāsas,

nav tām skaita tukšā plaismā.

Saule izšauj kvēļu vālus,

iededz dzīvi leduszemē, —

patei sirds ir sadegusi.

Zeme, liesām akmens rokām

turot jūru cietā klēpī,

dziļā miegā iet ap sauli.

Dailes kauss, pār jūru izliets,

balti puto, sārti blāzmo —

jūra nejūt dailes plūsmu.

Zemes klēpim sprakstot izverd

smaragds, safīrs, rubīns, dimants:

greznās krāsas mirdz bez dzīves.

Zemes klēpim trīsot izaug

sīciņš stādiņš ziliem ziediem, —

stādiņš zin, cik ziedi zili.

Lielā jūras bezgalībā

sīkā čaulā izbrauc dvēsle, —

dvēsle zin; cik jūra plaša;

dvēsle zin, cik daba liela,

dvēsle zin, cik saule karsta,

dvēsle zin, cik debess dziļa.

Vēl tik vienu dvēsle nezin,

cik tā pati skaista, dziļa.

Zinās vēl i nezināmo.