No Sevis Vairs Nav Bail

Dejo, viņa dejo tik strauji Un viņa smejas, pat stāvot uz kraujas! Viņš atstāts bez bruņām un vārdiem, Un aizrāvies, tā šķiet, kā viņa dejo... Šāds mulsums, tam pirmo reiz mūžā, Un nu viņš saistīts, kaut bijis ir gūstā, ne reizi vien. Un tomēr, nav viegli spert soli pret krauju, Un ļauties dejai, kad citi smejas. Būt līdzās viņam grūti šķiet Un grūti projām iet, jo nav viņš viens Aiz viņa gadu simti stāv. Un ļauj viņš durt sev, plēst un kost Ļauj visu noraut nost līdz paliek kails Lai citi mulst, nu nav tam bail! No kraujas nav vairs bail! Joprojām viņa dejo tik strauji Bet nu – viņš smejas un soļo gar krauju Un atvadās. Un dodas tālāk Pa gadsimtu pēdām, Vairs nejūt rētas Vairs to nav... No sevis vairs nav bail... No sevis vairs nav bail... No sevis vairs nav bail... No sevis vairs nav bail...