Adata un diegs

Esmu tukšs kā naktī stacijas laukums

Savas sajūtas slauku kā saplēstus traukus

Zem cilvēku soļiem, ceļamkrāniem un torņiem

Es vairs nesaprotu kā var šo sajūtu noņemt

Kā adata un diegs kas man cauri izvēries

Tā nekad nepāries nojauta te esmu viens

Kā sadauzītās spuldzēs pārtrūkst kvēldiegs

Tūkstoši skatās, bet neredz neviens

Kā adata un diegs kas man cauri izvēries

Tā nekad nepāries nojauta te esmu viens

Tu prasi, ko es tāds sašuvies?

Kā adata un diegs kas man cauri izvēries

Arvien dziedu tev to pašu dziesmu

Tā nekad nepāries nojauta es esmu viеns

Tu prasi, ko es tāds sašuvies?

Kā, kā, kā stiklinieka darbnīcā spoguļi šķīst kad sit

Sašķīda vеcāku laulība man bij trīspadsmit

Skolas psihologa kabinets gluži kā otrās mājas

Jo bij' pieradis arī te klusēt par to kas krājas

Kāpēc šīs vizītes besī ļoti? Kāpēc to fiziku nesaprotu?

Kāpēc man ģimenes zīmējumā ir visi tik tālu viens no otra?

Simtiem trāpīgu gabalu vēlāk kuros ir asiņots un kliegts

Nojauta ka esmu atkal lieks nu jau man atkāpjas mazliet

Kā adata un diegs kas man cauri izvēries

Tā atkāpjas mazliet, nojauta te esmu lieks