Tā Nav Liela Māksla (feat. Gints Smukais)

Lēni aizaugušo ielu sāgas Dzērāja nāve kaut kur svešumā, kad jau ziema sākas Krīt pirmās sniega pārslas Uz vāka ar biezu krāsu, rakstīts "Tā ir liela māksla" Asinis uz ielas aizskalo rudens lietus lāses Kāds iet uz bāru atkal vēl pēc tikai vienas glāzes Rakstu lielus vārdus pāri paša bildei, kas tāpat ir lieliski saskatāma Vienalga, ko tai triepju pāri Pieaugu gadus piecus vēlāk nekā mani draugi Skolotājs teica, ka man ir laba galva Pāris gadu man tā frāze zajebal Man patika basketbols Laukumā, skatos uz pārējiem uz augšu, domājot, ja strauji Nesāks augt mani kauli, tad ar mani ir cauri Tas nebija nekas tāds, ko man gribējās skaļi paust Puikām Kauguros nebija jūtu, ne labu, ne ļaunu Lai tam redzētu cauri, es tad biju par jaunu Tuss pie čaikas, man bija laba skola Ansis mazs čalis, bet ar smagu žokli Gribēja būt liels. Bet savā barā man bija maza loma Tad, kad es augu, man daudz ko nozīmēja dažu domas Agrāk vai vēlāk darīju to, ko diktē bara tonis Ne tikai gāzu, bet uzlaidu gaisā dažus podus Laikam jau teorijas par līdzcilvēku spiedienu bija pamatotas Pubertāte mani panāca tikai pēc pamatskolas Lai dabūtu, laikam nebija dabas dots Dažiem klasē bija viena roka, kā manas abas rokas Tā es mācījos neredzēt to, ko nepratu salabot Atskatoties grūti pateikt, kā ir gājis man ar to Otrpus ielai līmēju plakātu pret tavu logu Un jutos karaliski! Tie, kas mani nekad nedzirdēs kā savu lodi Vismaz redzēs žogam otrā pusē manu kroni Bija vienkāršāk, kad nezināju, kas ir introverts Paša diagnoze- sociāla impotence Reizēm prāts rokas prosta sašņorēja kā Timberland Gadsimta problēmas, nē Es tev pastāstīšu, 90% domu, tās mani apstādina Vēl kādi iespaidi skrien tik ātri, ka es pat neredzēju, kas tā bija Reti kad cilvēkos eju labprātīgi Viegla trauksme, regulāra sezonāla apātija Cik daudz no manis prasīja toreiz novilkt kreklu uz tagu Ar Austrumu aiziet pie Žaka parepot repus uz Nabu Jūtu, ka grimstu pat tad, kad straume visu nes uz labu Es nāku smagi smagi, jo arī aplauzies es esmu smagi Mani flex rindas, agresīvi teksti, manī bāri Bet es nekad mūžā negribētu kādam darīt pāri Dzīvoju studijā, garīgāk nekā baznīcā Bet augu tā, ka gatavs sliktākajam būt es arī māku Labi atceros, kas lika manīt sāpes Bet mani neienīst nevienu no procesiem, Kuri manī sākas Personības puses, kas palika nepamanītākas Shout-out tam gādniekam, kurš man dalīja kārtis Nulle pārliecības un cerību kaut ko sasniegt drīz Bez repa huj-zin kad man vispār būtu pirmās attiecības Tā rūgtā garša, skarbās patiesības Kas mani jau gadiem ilgi ievelk it kā aiz matiem līdzi Es esmu pēc trīsdesmit tur, kur gribēju būt uz divdesmit divi Vēl dzīvojot ar mammu analizēju [?] stilu Studēju lēni visu, kas man tagad dārgi maksā Skatos uz šo brīdi, un neticu, ka tik tālu atnācu Es biju drošs, ka man diez vai kāds par kaut ko maksās Ka būšu tas čalis, kuram aiz sevis nav ko atstāt Ka būšu bērns uz mūžu Un gadījumā, ja tur debesīs ir kāds, kas uzmanīgi pēta mūs Man tas ir skaidrs, šis ir svēts sūds Ko nez vai aizskalos podā kaut kas mazāks kā grēku plūdi No ķemeru sētas jūsu acu priekšā ņēma un uztaisīja vēsu žūksni Tas prasīja gadus dažreiz aizkavēties mēdz mūs Lēni aizaugušo ielu sāgas Dzērāja nāve kaut kur svešumā, kad jau ziema sākas Krīt pirmās sniega pārslas Uz vāka ar biezu krāsu, rakstīts "Tā ir liela māksla" Bet es stāstu tikai vienu stāstu Asinis uz ielas aizskalo rudens lietus lāses Kāds iet uz bāru atkal vēl pēc tikai vienas glāzes Rakstu lielus vārdus pāri paša bildei, kas tāpat ir lieliski saskatāma Vienalga, ko tai triepju pāri Tā nav nemaz tik liela māksla