Lēni, lēni

Lēni, lēni saule riet

To vērot vēlme nepāriet

Lēni, lēni uguns gaist

Un nevēlos to projām laist

Lēni, lēni lapas krīt

Pat vējš tās nespēj novaldīt

Lēni, lēni rasa žūst

Par mākoni tā lēnām, lēnām kļūst

Mēs vienmēr būsim tie, kas laikus nespēj stāt,

Mēs vienmēr būsim tur, kur nevaram būt klāt,

Mums vienmēr gribas vēl, vienmēr kaut kā žēl,

Bet tomēr būsim tie, kas sirdij nepavēl.

Lēni, lēni gadi rit

Kad laimē mirklis pavadīts

Lēni, lēni upe plūst

Tai līdzās aizpeld zari, kas lūzt

Mēs vienmēr būsim tie, kas laikus nespēj stāt,

Mēs vienmēr būsim tur, kur nevaram būt klāt,

Mums vienmēr gribas vēl, vienmēr kaut kā žēl,

Bet tomēr būsim tie, kas sirdij nepavēl.

Mēs vienmēr būsim tie, kas laikus nespēj stāt,

Mēs vienmēr būsim tur, kur nevaram būt klāt,

Mums vienmēr gribas vēl, vienmēr kaut kā žēl,

Bet tomēr būsim tie, kas sirdij nepavēl.